Galvenā - Skaņu mežs

Skaņu mežs

Jau desmit gadus darbojošais portugāļu duets ar īpatnējo nosaukumu
„@c” šogad 15. februārī izdevuši jaunu albumu „Music For Empty Spaces”
uz gurmānā franču leibla Baskaru. „@c” ir mūziķi, dizaineri un
pasniedzēji – Pedro Tudela un Miguel Carvalhais. Abi arī leibla
„Cronica” uzturētāji. Sadarbojušies ar Marc Behrens, Paulo Raposo, Aki
Onda, Gert-Jan Prins, kā arī savu tautieti Vitor Joaquim, ko „The Wire”
nodēvējis par vienu no labākajiem elektroniskās mūzikas izpildītājiem
2006. gadā. Uzstājušies gan Transmediālē, gan „Ars Electronica”, kā arī
vēl sastopami aizraujošajā, pērnā gada minimālisma estētikā ieturētajā
attēta un skaņas sinhronizācijas darbu izlasē/projektā „Optofonica”
kopdarbā ar videomākslinieku „Lia”, ar kuru arī pastāvīgi sadarbojas
performancēs.
„@c” neizpildās brīžam līdz kulinārijai atstrādātajā ambient + field
recording manierē (lai gan, piemēram, šī gada „BJ Nilsen” veikums „The
Invisible City” ir vairāk kā uzteicams šī žanra precedents) – viņi veido
kolāžveidīgas audio vīzijas pusimprovizatoriskā manierē, demonstrējot
pārveidotu konkrēto un muzikālo skaņu savstarpējās saspēles (kā tuvākā
līdzība abstrahēšanā varētu būt britu skaņu māksliniece Helena Gough).
Šī albuma gadījumā kā viņu pašu atmiņas no vietām, kurās veikti vides
ieraksti – Francijā, Beļģijā, Skotijā, Japānā un arī savā zemē.
Septiņi „Music For Empty Spaces” nonstopā sapludinātie gabali arī, kā
ierasts, nodēvēti skaitliski – šoreiz gan secīgi, no 76.1 līdz 76.7.
Albuma skaņu arsenālā: sprakšķi un šņākoņas, dažādi sīki traucējumi un
digitāli gļuki, aizkamuflāžēta negaisa atmosfēra un dzelzceļa skaņas,
putnu vīterošanas (ko, starp citu, izteikti aktuāli kā tiešāko
pavasarīgās tagadnības portretējumu pielieto Migels savā 1. martā
izdotajā veikumā, stundu garā „radiolugā” ”Futuronica 4”), ūdens
pilēšana, spainiska skalošanās un plunkšķi, klavierskaņas un pat
frīdžezīgas taurītes šļupsti, bungu skaņu atblāzmas un hammond organ
piespēles, dažas balsu atlūzas, kā arī daudzas citas anonīmas skaņas.
Kompozīju sastāvdaļas lēkā no gabala uz gabalu kā nemitīgas
rekombinācijas, un paši mākslinieki arī ir izteikušies, ka nekad savus
veikumus (pat publicētos un tādējādi savā ziņā noslēgtos) neuztver par
pabeigtiem. Neviens no gabaliem tā īsti nav klausāms atsevišķi – visas
diska „iedaļas” ir kopēja „naratīva” posmi. Taču visatšķirīgākais ir
gabals 76.6 ar pieaugošu divkāršu insektu sīcoņu un putnu dziesmām, kas
palēnām krosfeidojas ar palodzes graboņu lietus laikā un vieglu ambienta
slāni, dramatiski piebriestot skaļumā un papildinoties arī ar saksofona
sprēgāšanu. Arī noslēdzošais gabals tiek ievērojami nostiepts, taču
albums apraujas negaidīti strauji ar īsu signalizācijas, sievietes elsu,
suņu reju un stikliskas žvadzoņas salikumu.
Albums kopumā ir ļoti biezs, organisks un tropiski atspirdzinošs,
taču, tā šķietami plašā skaņu dažādība ir visai mānīga – albums nedaudz
apzog sevi ar tā elementu atkārtošanos. Un arī, kā jau simptomātiski
„@c”, skaņdarbos pavīd nevajadzīgi pārāk sintētisku skaņu piejaukumi.
„Music For Empty Spaces” ir labāks par, piemēram, tik pat kā pilnībā
elektronisko 2006. gada albumu „Study”, taču 2008. gada ieraksts „Up,
Down, Charm, Strange, Top, Bottom” paliek nepārspēts. Bet nu skaidrs ir
viens, ka „@c” savas prasmes ir izslīpējuši pamatīgi, un viņi ir
pilntiesīgi saucami par lietpratējiem šajā skaņrades metodikā. Un „Music
For Empty Spaces” noteikti piepildīs jebkuru tukšu telpu – gan
metaforiski, gan tieši.
LinkinPark :)

Pagaidām nav komentāru.

Jāielogojas, lai pievienotu komentāru.